Klusums un Dieva spēks
"Un Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās tur ar saviem mācekļiem." (Jāņa 6:3)
Kristus krustā sišana un mūsu atbrīvošanās no grēka
Jūs ticat Kunga Jēzus nāvei un arī tam, ka abi zagļi tika krustā sisti līdz ar Viņu. Bet kā ir ar jūsu pašu nāvi? Jūsu krustā sišana ir vēl intīmāka. Zagļi mira kopā ar Kristu, bet uz atsevišķiem krustiem, savukārt jūs esat krustā sists uz tā paša krusta kā Viņš, jo bijāt Viņā, kad Viņš nomira.
Bijība no Dieva ir sākums gudrībai
Laimīga dvēsele, kas ir sajutusi Dieva varenības elpu, kas ir redzējusi Viņa godību visā tās pilnībā! Vai kāds iebilst, sakot, ka patiesa dievbijība ir tikai neglābtajiem? Tomēr arī tie, kas ir ticībā, ir aicināti kalpot Dievam ar dziļu bijību. Šī patiesība ir aizmirsta mūsdienu pasaulē, kur bieži tiek uzskatīts, ka ticība ir tikai personīga izvēle bez jebkādām prasībām. Dieva vārds mums atgādina, ka Viņa mīlestība iet roku rokā ar Viņa svētumu, un tie, kas Viņu patiesi mīl, arī Viņu bīstas. Tās nav verdzīgas bailes, bet gan dziļa cieņa, kas rodas, saprotot Dieva neizmērojamo varenību un svētumu. Tas ir tas gars, kuru Dievs meklē savos bērnos – pazemīgs un bijājošs gars. Pētera vārdos atrodams pilnīgs kristieša dzīves apraksts: cieņa pret visiem, mīlestība pret ticīgajiem, bijība pret Dievu un lojalitāte valstij.
Ļaunuma Ēna: Ceļš uz Gaismu
Ļaunums ir tēma, kas dziļi sakņojas cilvēces vēsturē un reliģiskajos uzskatos. Kristietībā ļaunums tiek uzskatīts par galveno ienaidnieku, ar kuru cilvēkam ir jācīnās. Tas ir spēks, kas cenšas izpostīt Dieva radību un attālināt cilvēku no Dieva mīlestības.
Nāve kristietībā: Pāreja uz mūžību
Nāve ir neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa, un kristietība piedāvā unikālu skatījumu uz šo mūžīgo jautājumu. Tā vietā, lai nāvi uzskatītu par dzīves beigu punktu, kristietība to redz, kā pāreju uz citu eksistences līmeni – mūžību. Šis raksts dziļāk iedziļināsies kristietības mācībā par nāvi, piedāvājot gan vēsturiskus, gan teoloģiskus aspektus.
Dusmas Bībelē: Dievišķais un cilvēciskais aspekts
Bībele, kā mūsu ticības pamats, sniedz plašu ieskatu cilvēka emocijās, tostarp arī dusmās. Lai gan dusmas tiek atzītas kā cilvēka daba, Bībele arī sniedz norādījumus par to, kā tās pārvaldīt un kā tās var ietekmēt mūsu attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem.
Dusmas kā cilvēka pieredze
Bībele atzīst, ka dusmas ir dabiska cilvēka emocija. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā mēs atrodam piemērus, kad gan Dievs, gan cilvēki ir izjutuši dusmas. Piemēram:
- Dieva dusmas: Bībelē ir aprakstīti gadījumi, kad Dievs ir dusmojies uz cilvēku grēkiem. Tomēr, šīs dusmas vienmēr ir bijušas taisnīgas un pamatotas.
- Cilvēku dusmas: Bībelē ir daudz piemēru par cilvēkiem, kuri ir dusmojušies dažādu iemeslu dēļ. Pēteris, piemēram, bija ļoti dusmīgs uz Jūdu Iskāriotu, kad viņš nodeva Jēzu.
Bībeles mācības par dusmām
Bībele sniedz vairākus svarīgus principus par dusmām:
- Dusmas nav grēks, bet tās var kļūt par grēku: Dusmas kļūst par grēku, ja mēs ļaujam tām pārņemt mūs un izpaužas destruktīvā veidā, piemēram, dusmās sakot vai darot lietas, ko vēlāk nožēlojam.
- Svarīgi ir kontrolēt savas dusmas: Bībele aicina mūs būt savaldīgiem un neļaut dusmām pārņemt mūsu prātu un sirdi.
- Piedošana ir svarīga: Bībele māca, ka piedošana ir ceļš uz dziedināšanu un atbrīvošanu no dusmām.
- Dusmas var būt pamats rīcībai: Dusmas var būt arī motivācija darīt labus darbus, piemēram, cīnīties par taisnību.
Kā pārvaldīt dusmas saskaņā ar Bībeli?
- Lūgšana: Vērsieties pie Dieva lūgšanā, lai Viņš palīdzētu jums pārvaldīt savas emocijas.
- Bībeles lasīšana: Dieva vārds var sniegt mierinājumu un vadību grūtos brīžos.
- Kopiena: Dalieties savās cīņās ar ticības brāļiem un māsām.
- Profesionāla palīdzība: Ja nepieciešams, meklējiet palīdzību pie psihologa vai cita speciālista.
- Piedošana: Piedodiet tiem, kas jūs ir sāpinājuši.
Bībeles piemēri:
- Efeziešiem 4:26: "Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam."
- Salamana Pamācības 15:1: "Maigs atbildes vārds nomierina dusmas, bet sāpīgs vārds uzbudina dusmas."
- Mateja 5:22: "Bet Es jums saku: ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, ir vainīgs tiesā; bet, kas savam brālim saka: ‘Raka’, ir nododams Sanhedrinam; bet, kas saka: ‘Muļķis’, ir nododams elles ugunij."
Secinājums
Dusmas ir dabiska cilvēka emocija, taču Bībele mums sniedz rīkus, lai tās pārvaldītu veselīgā veidā. Izprotot, kāpēc mēs dusmojamies, un pielietojot Bībeles principus, mēs varam dzīvot mierpilnāku un harmoniskāku dzīvi.
Aicinājums uz pārdomām
- Kā jūs parasti reaģējat uz dusmām?
- Kādas situācijas visbiežāk izraisa jūsos dusmas?
- Kādas stratēģijas jūs jau esat izmēģinājuši, lai pārvaldītu dusmas?
- Kā jūs varētu vēl vairāk attīstīt savas prasmes dusmu pārvaldībā?
Lūgsim Dievu, lai Viņš mums dod spēku un gudrību, lai mēs varētu pārvaldīt savas emocijas un veidot harmoniskas attiecības ar sevi un citiem. Āmen.
Piedošanas spēks
Ievads
Mēs visi esam piedzīvojuši sāpes, ko nodara citi cilvēki. Brūces, kas tiek nodarītas, var būt dziļas un ilgi dzīst. Bet ko darīt, kad šīs brūces ir pārāk dziļas, lai tās tik viegli aizmirstu? Atbilde ir viena – piedošana. Piedošana ir ne tikai dāvana otram cilvēkam, bet arī brīnišķīga dāvana pašam sev.
Bībeles pamats
Jēzus mācīja mums lūgt Dievu piedot mūsu grēkus un arī pašiem piedot citiem. Mateja evaņģēlijā lasām: "Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus, svētiet tos, kas jūs lāsta, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, un lūdziet par tiem, kas jūs vajā un apmelo, lai jūs kļūtu par sava Debesu Tēva bērniem, jo Viņš liek saulei lēkt pār ļaunajiem un labiem un līst lietum pār taisnīgajiem un netaisnīgajiem." (Mateja 5:44-45)
Šie vārdi var šķist grūti izpildāmi, īpaši, ja esam dziļi ievainoti. Tomēr Jēzus mums parāda, ka patiesa mīlestība ir spējīga pārvarēt jebkādu sāpi un rūgtumu.
Kāpēc piedošana ir svarīga?
Piedošana ir kā smags akmens, ko mēs nēsājam sev līdzi. Kamēr mēs to turēsim, mēs nevarēsim pilnībā izbaudīt dzīvi. Piedošana atbrīvo mūs no dusmām, naida un rūgtumu, kas mūs saista ar pagātni. Tā ļauj mums atvērt sirdi jaunām iespējām un attiecībām.
Piedošana nav viegla, bet tā ir nepieciešama, lai mēs varētu dziedēt un virzīties tālāk. Tā ir dāvana, ko mēs varam dot ne tikai citiem, bet arī sev.
Kā piedot?
Piedošana ir process, kas prasa laiku un piepūli. Šeit ir daži soļi, kas var palīdzēt:
- Atzīsti savas jūtas: Ir svarīgi atzīt un pieņemt savas sāpes un dusmas.
- Lūdz Dieva palīdzību: Dievs ir piedošanas eksperts, un Viņš var palīdzēt tev dziedēt savas brūces.
- Iedomājies situāciju no cita cilvēka viedokļa: Mēģini saprast, kāpēc otrs cilvēks rīkojās tā, kā rīkojās.
- Izvēlies piedot: Piedošana ir apzināts lēmums, ko tu vari pieņemt jebkurā brīdī.
- Praktizē līdzcietību: Mēģini izturēties pret otru cilvēku ar līdzcietību un sapratni.
Piedošana ir dāvana sev
Piedošana nav viegla, bet tā ir brīnišķīga dāvana, ko mēs varam sev dot. Kad mēs piedodam, mēs atbrīvojam sevi no pagātnes nastas un atveram durvis uz jaunu, gaišāku nākotni.
Noslēgums
Mēs visi esam pelnījuši piedošanu. Tāpat kā mēs lūdzam Dievu piedot mūsu grēkus, tāpat arī mums ir jāiemācās piedot citiem. Piedošana ir ceļš uz brīvību, mieru un laimīgu dzīvi.
Aicinājums uz darbību
Šodien es aicinu jūs pārdomāt, vai ir kāds cilvēks, kam jūs vēlaties piedot. Lūdziet Dieva palīdzību, lai jūs varētu atbrīvoties no rūgtumu un sāpju nastas. Atcerieties, ka piedošana ir dāvana, kas bagātinās jūsu dzīvi un stiprinās jūsu attiecības ar citiem.
Vai arī tu esi piedzīvojis piedošanas spēku? Dalies savā stāstā!
Dieva Mīlestība kā Dzīves Ceļvedis
1. Dieva Mīlestības Pieredze Katru Dienu
2. Dieva Mīlestība Mūsu Attiecībās ar Citiem
3. Piedošana kā Mīlestības Auglis
4. Dieva Mīlestības Spēks Vājībā
5. Aicinājums Dalīties un Padziļināt
Noslēgums
Mīlestība Un Piedošana: Dieva Dāvana
Ievads
Dārgie brāļi un māsas Kristū! Šodien vēlos dalīties pārdomās par diviem no svarīgākajiem jēdzieniem mūsu ticībā - mīlestību un piedošanu. Šie divi jēdzieni ir Dieva dāvana mums un ir pamats mūsu dzīvei kā kristiešiem.
Mīlestības Spēks
Pirmais vēstījums, ko Dievs mums sniedz, ir par mīlestību. Jēzus mums māca, ka pirmais un svarīgākais bauslis ir mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, dvēseli un prātu, un otrais ir mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu (Mateja 22:37-39). Mīlestība ir pats pamats, uz kura balstās mūsu ticība. Tā nav tikai sajūta, bet aktīvs izvēles process, kas pieprasa no mums līdzjūtību, pacietību un nesavtīgumu.
Piedošanas Brīnums
Otrs svarīgais jēdziens ir piedošana. Jēzus savā kalna sprediķī mūs mudina piedot ne tikai septiņreiz, bet septiņdesmit septiņas reizes (Mateja 18:21-22). Piedošana nav viegls uzdevums, bet tas ir būtisks, lai mēs varētu dzīvot saskaņā ar Dieva gribu. Piedošana atbrīvo mūs no naida, rūgtuma un sāpēm, kas mūs var graut no iekšienes. Piedošana dod iespēju sākt no jauna, dziedēt un augt garīgi.
Dieva Mīlestība Un Piedošana
Dievs mums ir parādījis visaugstāko mīlestības un piedošanas piemēru caur Jēzu Kristu. Viņš sūtīja savu vienīgo Dēlu, lai mēs varētu piedzīvot mūžīgo dzīvi un piedošanu par mūsu grēkiem (Jāņa 3:16). Jēzus dzīve un upuris ir mīlestības un piedošanas paraugs, kuru mums vajadzētu censties sekot.
Praktiskie Soļi
Kā mēs varam iemiesot mīlestību un piedošanu mūsu ikdienas dzīvē?
Lūdzies par spēku mīlēt un piedot: Dievs ir mūsu spēka un gudrības avots. Lūdz Viņu, lai Viņš tev dod spēku mīlēt un piedot tiem, kuri tev ir nodarījuši pāri.
Praktizē līdzjūtību: Izrādi līdzjūtību un sapratni pret citiem. Katram ir savas cīņas, un mazliet laipnības var dot lielu atšķirību.
Atlaid pagātni: Neļauj pagātnes sāpēm un aizvainojumiem kontrolēt tavu dzīvi. Atlaid tos Dievam un ļauj Viņam dziedināt tavu sirdi.
Dari labu citiem: Darbojies ar mīlestību un nesavtību. Palīdzi tiem, kam ir vajadzīga palīdzība, un dari labus darbus bez gaidīšanas uz atlīdzību.
Secinājums
Mīlestība un piedošana ir pamati, uz kuriem mēs varam būvēt mūsu dzīvi kā kristieši. Dievs mums ir sniedzis šīs dāvanas, lai mēs tās izmantotu, lai dzīvotu harmonijā ar Viņu un citiem. Lai mēs visi censtos dzīvot saskaņā ar šo mīlestības un piedošanas piemēru, ko mums parādīja Jēzus Kristus. Āmen.
Par augstāko mērķi savā dzīvē
Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai. Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes? Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie? Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim, vai: ko dzersim, vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu. [Mt.6:24-34]
Dārgie brāļi un māsas Kristū! Gatavojot sprediķi, es domāju par Jēzus vārdiem un to, kā sagatavot tādu sprediķi, kas izskaidrotu viņa vārdus. Bet es domāju, ka viņa vārdi ir diezgan skaidri un viegli saprotami. Tāpēc es domāju par to, kā tas varētu būt bijis kādam cilvēkam Galilejā, kurš staigājot gar Galilejas jūras krastu, redzēja, kā kalnā pulcējas pūlis, un devās augšup, lai klausītos Jēzus sprediķi. Es gribu ierosināt nedaudz mainīt sprediķi un vēlos ar jums runāt tā, it kā es būtu tas vīrs, kurš bija dzirdējis sprediķi un tad devās atpakaļ uz savu ciematu, lai dalītos ar draugiem un kaimiņiem tajā, ko bija dzirdējis. Un iedomājieties, ka jūs esat šie draugi un kaimiņi, pie kuriem šis vīrs nāk un stāsta par dzirdēto. Ļaujiet man sākt…
Draugi un kaimiņi, es gāju gar Galilejas jūras rietumu krastu un redzēju lielu pūli, kas pulcējās ap Jēzu no Nācaretes. Mēs esam daudz ko dzirdējuši par viņu, un es nodomāju, ka es aiziešu paklausīties, kad viņš sāka runāt uz pūli.
Es biju pārsteigts, kad viņš sāka runāt par Dieva svētībām viņa ļaudīm un par to, cik svētīti viņi ir, kad viņi dzīvo tā, kā Dieva ļaudīm ir jādzīvo. Un viņš sāka runāt par dažiem Dieva baušļiem un to, ko tie patiesībā nozīmē un cik tie saturiski ir dziļi. Viņš parādīja, ka baušļi ne tikai pavēl to, kas mums jādara, bet arī to, kas mums jāsaka un pat jādomā. Viņš runāja par lūgšanu. Un tad viņš runāja par dzīves prioritātēm.
Es vēlos dalīties ar jums tajā, ko viņš teica par mūsu prioritātēm. Jo man pašam tas sagādā grūtības, un es domāju, ka arī dažiem no jums ir tāpat. Mēs dažreiz tiekam pārņemti ar lietām, kas mums vajadzīgas, lai uzturētu savu fizisko dzīvību. Mēs uztraucamies par to, vai mums būs pietiekami daudz ēdamā vai dzeramā, vai pietiekami, lai sevi apģērbtu.
Mēs zinām, ka mūsu senči cīnījās ar to pašu. Kad viņi 40 gadus gāja cauri tuksnesim, viņi uztraucās, ka viņiem nepietiks pārtikas, un mūsu Dievs katru dienu nodrošināja viņus ar mannu un pat ar paipalām gaļai. Mūsu senči bažījās, vai viņi nonēsās savus apavus, bet 40 gadu laikā Dievs viņiem sagādāja kurpes, kas nekad nenovalkājās un drēbes, kas nekad nesadila.
Viņš ir svētījis mūsu roku darbu, lai mēs paši varētu izaudzēt sev pārtiku, pagatavot savas drēbes vai doties uz tirgu un iegādāties pārtiku un apģērbu. Un tad Jēzus man atgādināja kaut ko ļoti vienkāršu, bet ļoti svarīgu. Viņš man atgādināja, kā Dievs nodrošina barību putniem gaisā. Un viņš jautāja: vai mēs Dievam neesam daudz svarīgāki par mazajiem putniņiem, kas lido gaisā? Vai pasaule nav radīta tā, ka mēs esam daudz svarīgāki par putniem? Dievs noteikti parūpēsies par mums, tāpat kā viņš rūpējas par mazajiem putniņiem. Un Jēzus mudināja mani, lai paraugos apkārt uz mazajām puķēm klāto lauku un teica, ka šie ziedi norāda uz Dievu, kas zālei dod apģērbu, lai to apsegtu un padarītu skaistu. Lai gan šī zāle zaļo tikai īslaicīgi un ziedi galu galā novīst, Dievs turpina to uzturēt. Un tad Jēzus jautāja: vai Dievs daudz vairāk nerūpējas par mums, kas tikām radīti pēc viņa tēla, vai mēs nebijām pēdējie un vissvarīgākie viņa radītie radījumi? Un vai viņš nelika mums pārvaldīt visu viņa dabu? Tātad, vai viņš nerūpēsies par mums un neapģērbs mūs, ja viņš krāšņi tērpj puķes laukā? Šīs ir lietas, par kurām mēs bieži uztraucamies? Un tad viņš uzdeva ļoti svarīgu jautājumu. Ko mēs iegūstam, uztraucoties? Vai uztraukšanās liek mums ēdienu uz galda vai velk drēbes mugurā? Vai uztraukšanās palielina mūsu mūža ilgumu? Vai tas nav Dievs, kas mūs uzrauga, dod mums pārtiku un nosaka mūsu dzīves dienas? Tas ir mūsu labais debesu Tēvs, kas par mums rūpējas un uztur mūs. Bet dažreiz mēs tiecamies pēc šīm lietām, it kā tās būtu vissvarīgākās lietas dzīvē. Un dažreiz tās kļūst par mūsu kungiem, kam veltām visas mūsu pūles un visu mūsu laiku. Visas tās lietas, ko Jēzus sauca par Mamonu, patiesībā kļūst par kungu, kam mēs kalpojam. Mēs atdodam visu savu dzīvi, visas pūles, visu savu laiku, lai mēģinātu iegūt šīs lietas. Kad mēs klausījāmies, viņš mums atgādināja par mūsu debesu tēvu, Izraēla Dievu, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu. Un viņš teica, ka tas, ko mēs zinām no savas pieredzes, ir kas ļoti patiess. Jūs nevarat kalpot diviem kungiem. Viens no tiem vienmēr būs svarīgāks. Viens no viņiem vienmēr tiks vairāk mīlēts. Vienam no tiem mēs vienmēr būsim lojālāki. Jūs nevarat vienlaikus kalpot diviem kungiem. Un tātad, kungs, kuram mums jākalpo, ir Tas Kungs Israēla Dievs. Viņš ir tas, kuram mums jākalpo. Viņš ir tas, kurš ir pelnījis mūsu pūles, mūsu laiku, mūsu darbu. Viss, ko mēs darām dzīvē, ir jādara, domājot par viņu kā Kungu, kuram mēs dzīvojam un kam mēs kalpojam.
Tad Jēzus runāja par vissvarīgākajām lietām, pēc kā dzīvē jātiecas. Viņš teica, ka vairāk par visu jāmeklē Dieva valstība un Dieva taisnība. Tā ir Dieva valstība, kas mums ir jāmeklē. Es atcerējos, kā mūsējie ir dzīvojuši zem babiloniešu, grieķu un tagad arī romiešu varas. Es atcerējos, cik nesen vēl mūsu senči sacīja Samuēlam, ka viņi vēlas tādu ķēniņu kā apkārtējās tautas. Dievs sacīja Samuēlam, ka cilvēki, bija noraidījuši viņu, Dievu To Kungu kā savu ķēniņu. Viņš brīdināja viņus, cik briesmīgi tas būtu, ja viņi pielūgtu citu ķēniņu, nevis Dievu to Kungu. Mums bija viens ķēniņš, kas atšķīrās no citiem, un tas bija ķēniņš Dāvids. Un Tas Kungs teica, ka viens no viņa dēliem būs mūžīgs ķēniņš. Mēs esam gaidījuši šo dēlu kopš šis apsolījums atskanēja. Un tagad mēs dzirdam par Jēzu, viņa mācību un viņa brīnumiem. Un daži saka, ka viņš ir apsolītais ķēniņš. Jā, mums vajadzētu ilgoties pēc tā laika, kad pār mums valda Dievs un mēs esam brīvi no cilvēku ķēniņiem, kuri bieži vien ir vairāk ieinteresēti, lai mēs kalpotu viņiem, nevis viņi kalpotu mums, cilvēkiem, kurus viņi pārvalda. Kad es dzirdēju Jēzu runājam, es nodomāju, ka viņš ir tāds, kam man vajadzētu sekot un lūkoties uz viņu, lai viņš valdītu pār manu dzīvi.
Un viņš teica, ka mums vispirms jāmeklē ne tikai Dieva valstība, bet arī Dieva taisnība. Kā jau teicu, es atceros, kad mūsu senči noraidīja Dievu. Es atceros mūsu kā Dieva tautas vēsturi un to, cik bieži mūsu senči bija vairāk ieinteresēti dzīvot tāpat kā dzīvo mūsu kaimiņi, nevis kā Dievs aicināja cilvēkus dzīvot. Es atceros, cik slikti bija tad, kad Tam Kungam bija jāsūta trimdā ziemeļu ciltis elkdievības dēļ un tādēļ, ka tās atteicās pildīt Dieva pavēles. Un es atceros, kā arī mūsu senči dienvidu valstī tika aizvesti gūstā uz Bābeli, jo viņi ignorēja sabatu un Tā Kunga pavēles. Mums ir jāmeklē Dieva taisnība, taču mums tās nav. Šķiet, ka Jēzus piepilda pravietojumu, kas runā par Mesiju un ķēniņu, kurš cietīs savas tautas labā un uzņemsies mūsu sodu uz sevi, lai ar viņa brūcēm mēs tiktu dziedināti. Mēs visi esam nomaldījušies, un Tas Kungs ir uzlicis viņam mūsu visu netaisnību. Tas ir tas, kurš dos mums nepieciešamo taisnību un piedošanu un atjaunošanu, kas mums ir ļoti vajadzīga.
Klausoties viņu, es sapratu, kāpēc viņš teica, ka neviens nevar kalpot diviem kungiem. Es sapratu, kāpēc mums ir jātiecas pēc Dieva valstības un Dieva taisnības, taisnības, kas atrodama apsolītajā Mesijā. Un Jēzus ir tas Mesija un ķēniņš…
Ļaujiet man pievērsties mūsu dienām. Vai jūs varat saprast, ko šis vīrs teica un kā viņš ar šo vēsti uzrunāja savus kaimiņus? Vai tu dzirdi, kā šis vīrs runā ar jums un dalās ar jums Jēzus vārdos? Ko jūs dzirdat no Jēzus? Vai jūs dzirdat, ka Jēzus šajā kalna sprediķī šajā Svēto Rakstu daļā runā ar jums un aicina par augstāko mērķi savā dzīvē likt Dieva valstību un viņa taisnību? Ja mums tas nav izdevies, viņš ir ieradies ar mērķi iegūt piedošanu par mūsu grēkiem. Viņš nāca, lai atgrieztu mūs pie Dieva. Lai mēs tam no visas sirds noticētu. Vai jūs uztrauc dažas šīs pasaules lietas un kā tās jums tiks nodrošinātas? Dievs parūpēsies par saviem cilvēkiem. Viņš par tevi parūpēsies. Bet, ja mēs gatavojamies koncentrēt savus spēkus, domas un lūgšanas uz kaut ko, tad koncentrēsimies uz ķēniņu, ko Dievs mums ir sūtījis, uz to, kurš atņem mūsu grēkus un dod mums tik ļoti vajadzīgo taisnību. Nemēģiniet kalpot diviem kungiem, bet labāk kalposim tikai Dievam Tam Kungam, kurš mums ir atklāts Svētajos Rakstos. Lai Dievs jūs svētī ar savu vārdu. Āmen.
Atsauces uz rakstu https://www.ebaznica.lv/par-augstako-merki-sava-dzive-136833/