Klusums un Dieva spēks
"Un Jēzus uzkāpa kalnā un apsēdās tur ar saviem mācekļiem." (Jāņa 6:3)
Pirms brīnumainās maizes un zivju pavairošanas Jēzus "uzkāpa kalnā un apsēdās ar saviem mācekļiem" (Jāņa 6:3). Šis fakts ir ievērības cienīgs. Ir skaidrs, ka Jēzus apzināti atkāpās no lielā cilvēku pūļa, kas Viņu bija vajājis.
Ir lietas, ko tu un es nekad neiemācīsimies citu klātbūtnē. Es ticu draudzei un mīlu ticīgo sadraudzību. Mēs varam daudz ko mācīties, kad svētdienās sanākam kopā un esam starp svētajiem. Taču ir noteiktas lietas, ko mēs nekad neiemācīsimies, esot cilvēkos.
Bez šaubām, mūsu laikmeta vājības cēlonis ir reliģiskā darbība, kas nav sākusies ar vienatni un klusumu. Es domāju laiku, kad mēs esam vieni ar Dievu, gaidot Viņu klusumā un mierā, līdz Viņa Gars mūs piepilda. Tad, kad mēs rīkojamies, mūsu darbība patiešām kļūst nozīmīga, jo tā ir Dieva sagatavota.
Jēzus gadījumā cilvēki nāca pie Viņa, un Viņš bija tiem gatavs. Viņš bija bijis viens klusumā un mierā. Viņš bija sēdējis ar saviem mācekļiem un pārdomājis. Pacēlis skatu uz augšu, Viņš gaidīja, līdz Dieva dzīvības pilnība nonāca Viņa dvēselē. Viņš bija kā noskaņota vijole, kā uzlādēta baterija. Viņš bija līdzsvarots un sagatavots, lai uzņemtu cilvēkus, kas pie Viņa nāca.
Mūsu dzīvē ir tik daudz steigas, trauksmes un nemiera, ka bieži vien mēs neesam sagatavoti tam, kas mūs sagaida. Mēs steidzamies no vienas lietas pie otras, no viena pienākuma uz nākamo, taču aizmirstam visvērtīgāko – būt Dieva klātbūtnē, klusumā un mierā. Ja Jēzus, būdams pati pilnība, pirms lieliem darbiem veltīja laiku vienatnei un lūgšanām, cik daudz vairāk tas nepieciešams mums?
Lai arī cik aizņemta būtu mūsu diena, mums ir jānoliek laiks Dieva priekšā – klusumā, mierā un gaidās. Tikai tā mēs varam būt gatavi tam, ko Viņš vēlas darīt caur mums.
Lūgšana: "Kungs, šodien es pavadīšu daudz laika cilvēku sabiedrībā, bet tagad esmu klusumā un mierā, gaidot, lai Tu mani piepildītu. Āmen."