Šī diena vēsturē: 9. aprīlis — Tbilisi traģēdija, kas mainīja Gruzijas likteni
1989. gada 9. aprīlī Tbilisi pilsētas centrā, pie Gruzijas parlamenta ēkas, notika viens no sāpīgākajiem un simboliskākajiem notikumiem Gruzijas jaunāko laiku vēsturē — Tbilisi traģēdija, pazīstama arī kā "9. aprīļa slaktiņš". Tā bija diena, kad miermīlīgs neatkarības pieprasītāju mītiņš tika vardarbīgi apspiests ar Padomju armijas spēku. Šis notikums kļuva par pagrieziena punktu Gruzijas ceļā uz neatkarību un atstāja dziļas rētas tautas kolektīvajā atmiņā.Priekšvēsture — pieaugošā spriedze
-
gadu beigas Padomju Savienībā bija laiks, kad Mihaila Gorbačova īstenotās perestroikas un glasnosti politikas deva jaunu elpu tautu pašnoteikšanās centieniem. Arī Gruzijā aizvien pieauga vēlme atbrīvoties no Maskavas kontroles un atgūt valstisko neatkarību, ko tā zaudēja 1921. gadā pēc Padomju armijas iebrukuma.
Papildus tam, situāciju sarežģīja etniskais konflikts starp gruzīniem un abhāziem. 1989. gada martā Abhāzijas reģionā norisinājās politiski nemieri, kad abhāzi izteica prasību par neatkarību vai plašāku autonomiju. Šīs tendences satrauca gruzīnu sabiedrību, kas baidījās no valsts teritoriālās sadrumstalotības.
Mītiņš pie parlamenta
No 4. aprīļa Tbilisi centrā pulcējās tūkstošiem miermīlīgu demonstrantu — lielākoties studenti, inteliģence un aktīvisti, kas pieprasīja Gruzijas neatkarību no PSRS un protestēja pret abhāzu separātismu. Viņu prasības bija skaidras: neatkarīga Gruzija, demokrātija un cilvēktiesības. Mītiņš notika dienu un nakti. Cilvēki sēdēja uz zemes, dziedāja nacionālās dziesmas, turēja plakātus un Gruzijas karogus. Tā bija miermīlīga pretošanās ar cerību uz nākotni ārpus padomju režīma.
Nakts, kas visu mainīja
Naktī no 8. uz 9. aprīli Maskava pieņēma liktenīgu lēmumu — pielietot spēku. Ap plkst. 4:00 no rīta Padomju armijas karaspēks un OMON (specvienības) aplenca mītiņa vietu. Iesākumā tika izmantotas armijas kolonnas, kuras bloķēja ielas, tad sekoja militārā uzbrukuma fāze. Karavīri uzbruka demonstrantiem ar kaujām paredzētām lāpstiņām, nūjām, gāzmaskām un kaujas gāzi. Cilvēki tika mīdīti, sisti, saindēti ar nezināmas izcelsmes gāzi. Daudzi tika noindēti, citi nospiesti vai sadzīti panikā skrienošā pūlī. Uzbrukums ilga tikai dažas minūtes, taču sekas bija postošas: 21 cilvēks, galvenokārt jaunas sievietes, tika nogalinātas, vairāk nekā 400 tika ievainoti, un vairāki simti tika arestēti vai hospitalizēti ar saindēšanās simptomiem.
Sekas
Tbilisi traģēdija satricināja visu Gruziju. Sēras pārņēma valsti — pie parlamenta ēkas tika atstātas sveces, ziedi un upuru portreti. Sākās plaša sabiedriskā reakcija — sēru streiki, protesta gājieni un padomju varas nosodījums.
Lai arī PSRS vadība sākotnēji mēģināja notikušo noklusēt vai attaisnot, sabiedriskā spiediena rezultātā tika izveidota īpaša izmeklēšanas komisija. Taču tās darbs bija formāls, un neviena amatpersona netika saukta pie atbildības.
Traģēdijas sekas bija daudz tālejošākas. Tbilisi notikumi kļuva par spēcīgu katalizatoru neatkarības kustībai. 1990. gadā Gruzijā notika daļēji brīvas vēlēšanas, kurās uzvarēja nacionālistiskie spēki. Un tieši 1991. gada 9. aprīlī — precīzi divus gadus pēc traģēdijas — Gruzijas Augstākā padome oficiāli pasludināja valsts neatkarību no Padomju Savienības.
Vēsturiskā nozīme
Tbilisi traģēdija iezīmēja PSRS beigu sākumu reģionā un kļuva par spēcīgu simbolu tautas gribai pretoties apspiešanai. Šis notikums atklāja Padomju varas patieso seju – valsts, kas nespēja pieļaut atšķirīgu viedokli un reaģēja uz miermīlīgu pretestību ar brutālu spēku.
Kopš tā laika 9. aprīlis ir valsts sēru un lepnuma diena Gruzijā. To godina kā Neatkarības dienu, un katru gadu šajā datumā tiek pieminēti upuri ar klusuma brīdi, svecēm un ziediem pie parlamenta ēkas Tbilisi centrā.
Nobeigums
Tbilisi traģēdija nav tikai vietējas nozīmes notikums — tā ir globāla mācība par demokrātijas cenu un tautas tiesībām uz pašnoteikšanos. Tā apliecina, ka pat visspēcīgākās impērijas nespēj apturēt brīvības alkas, ja tauta ir vienota un apņēmības pilna.