1600. gads: Džordano Bruno tiek sadedzināts uz sārta par ķecerību
1600. gada 17. februārī Romā, Campo de' Fiori laukumā, tika izpildīts nāvessods vienam no sava laikmeta drosmīgākajiem domātājiem – itāļu filozofam, matemātiķim un astronomam Džordano Bruno. Viņš tika notiesāts par ķecerību un sadedzināts uz sārta, jo aizstāvēja idejas, kas bija krasā pretrunā ar tā laika baznīcas doktrīnām. Viņa uzskati par Visuma bezgalību, daudzām planētām un heliocentrisko sistēmu izaicināja katoļu baznīcas dogmas, padarot viņu par vienu no vispazīstamākajiem zinātnes mocekļiem vēsturē.
Bruno piedzima 1548. gadā Nolas pilsētā, netālu no Neapoles. Viņš kļuva par dominikāņu mūku, taču jau agri savā dzīvē sāka apšaubīt tradicionālās reliģiskās mācības. Viņa dziļā interese par filozofiju, astronomiju un zinātnisko izziņu noveda pie tā, ka viņš sāka kritizēt baznīcas uzskatus par pasaules uzbūvi. Viņš atbalstīja un attīstīja Nikolaja Kopernika heliocentrisko teoriju, kas apgalvoja, ka Saule, nevis Zeme, ir Visuma centrs. Turklāt Bruno gāja vēl tālāk, apgalvojot, ka Visums ir bezgalīgs un ka zvaigznes debesīs ir tālas saules, ap kurām var eksistēt citas planētas ar dzīvību.
Šīs idejas bija revolucionāras un bīstamas 16. gadsimta beigās, kad katoļu baznīca stingri turējās pie aristoteliskās un ptolemaiskās pasaules uzbūves, kurā Zeme bija centrā un viss Visums bija sakārtots ap to. Bruno uzskati tika uzskatīti ne tikai par zinātniski kļūdainiem, bet arī par teoloģiski bīstamiem, jo tie apšaubīja baznīcas autoritāti un radīja jaunas interpretācijas par Dieva radīto pasauli.
Savu dzīvi Bruno pavadīja pastāvīgās bēgļu gaitās, pārvietojoties starp dažādām Eiropas valstīm, kur viņš pasniedza lekcijas un publicēja savus darbus. Viņš uzturējās Francijā, Anglijā un Vācijā, taču nekur neatrada patiesu drošību. 1591. gadā viņš atgriezās Itālijā pēc Venēcijas aristokrāta Džovanni Mocenigo uzaicinājuma, taču viņa saimnieks nodeva viņu inkvizīcijai. Bruno tika arestēts un nosūtīts uz Romu, kur viņš pavadīja astoņus gadus cietumā, izturot smagus inkvizīcijas pratinājumus.
- gada 17. janvārī viņam tika pasludināts nāvessods, jo viņš atteicās atteikties no saviem uzskatiem. Viņš tika pasludināts par ķeceri un sodīts ar dedzināšanu uz sārta. Saskaņā ar vēstures avotiem, Bruno izrādīja apbrīnojamu drosmi, atteikdamies lūgt piedošanu un esot nelokāms savos uzskatos līdz pat pēdējam brīdim. Pirms soda izpildes viņš esot sacījis saviem tiesnešiem: “Jūs izsakāt spriedumu pār mani ar lielāku bailīgumu, nekā es to pieņemu.”
Džordano Bruno nāve kļuva par simbolu zinātnes un brīvās domas cīņai pret dogmām un apspiešanu. Viņa idejas ietekmēja vēlākos filozofus un zinātniekus, tostarp Galileo Galileju, kurš drīzumā nonāca līdzīgā konfliktā ar baznīcu. Lai gan Bruno nebija tiešu eksperimentālu pierādījumu savām hipotēzēm, viņa uzskati par Visuma bezgalību un daudzām apdzīvotām pasaulēm vēlāk guva zinātnisku pamatojumu, padarot viņu par vienu no mūsdienu kosmoloģijas pionieriem.
Šī diena vēsturē atgādina par cilvēka vēlmi meklēt patiesību un cīnīties par savām idejām, pat saskaroties ar nāvīgiem draudiem. Bruno mantojums joprojām dzīvo, un viņa piemineklis Campo de' Fiori laukumā Romā ir kļuvis par simbolu intelektuālajai brīvībai un domas neatkarībai.