1989. gads: PSRS sāk izvest savus karavīrus no Afganistānas
- gada 15. februāris iezīmēja beigu posmu vienam no ilgākajiem un asiņainākajiem konfliktiem Aukstā kara laikā – Padomju Savienības armijas izvešanu no Afganistānas. Šis notikums noslēdza gandrīz desmit gadus ilgu militāru iesaisti, kas bija sākusies 1979. gada decembrī, kad PSRS spēki šķērsoja robežu, lai atbalstītu Afganistānas komunistisko valdību cīņā pret pretpadomju modžahediem. Tomēr tas, kas sākotnēji tika plānots kā īslaicīga operācija, izvērtās par ilgstošu un postošu konfliktu, kas prasīja tūkstošiem dzīvību un būtiski ietekmēja gan reģionālo, gan globālo politiku.
Padomju Savienība sākotnēji centās atbalstīt Afganistānas Demokrātisko Republiku un tās līderi Babraku Karmalu, kurš bija nācis pie varas pēc asiņainas 1978. gada revolūcijas. Taču pret valdību vērstie nemieri ātri pārauga pilsoņu karā, kurā modžahedi, saņemot militāru un finansiālu atbalstu no ASV, Pakistānas, Saūda Arābijas un citām valstīm, uzsāka sīvu pretošanos padomju spēkiem. Kara gaitā PSRS izmantoja brutālas metodes – bombardēja ciematus, pielietoja ķīmiskos ieročus un veica plaša mēroga militārās operācijas. Tomēr partizānu karš, nelabvēlīgā Afganistānas ģeogrāfija un pieaugošā starptautiskā izolācija padarīja konfliktu par ilgstošu un neuzvaramu kampaņu.
- gadā, pie varas nākot Mihailam Gorbačovam, Padomju Savienība sāka meklēt veidus, kā izbeigt šo karu. Gorbačova politika – Perestroika un Glasnostj – centās reformēt PSRS un samazināt militāros izdevumus, kas bija kļuvuši par milzīgu slogu padomju ekonomikai. Šajā kontekstā tika panākta vienošanās ar ASV un citām valstīm par Padomju Savienības pakāpenisku karaspēka izvešanu no Afganistānas. 1988. gada 14. aprīlī Ženēvā tika parakstīts līgums starp PSRS, ASV, Afganistānas valdību un Pakistānu, kas paredzēja pakāpenisku padomju spēku izvešanu līdz 1989. gada februārim.
Izvešanas process sākās 1988. gada 15. maijā, un pēdējās padomju vienības pameta Afganistānu 1989. gada 15. februārī. Šo brīdi simboliski atzīmēja padomju armijas komandieris Boriss Gromovs, šķērsojot Draudzības tiltu starp Afganistānu un Padomju Savienību, paziņojot, ka “aiz viņa vairs nav neviena padomju karavīra”. Tomēr šī izvešana neatnesa mieru Afganistānai – pilsoņu karš turpinājās, un 1992. gadā komunistiskā valdība beidzot sabruka, pie varas nākot dažādām modžahedu frakcijām. Vēlāk, 1996. gadā, Afganistānā kontroli pārņēma talibi, radot jaunu posmu valsts vēsturē.
Šis karš kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem Padomju Savienības sabrukumam. Konflikts prasīja aptuveni 15 000 padomju karavīru dzīvības, bet Afganistānā bojā gāja vairāk nekā miljons cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotāji. Ekonomiskās izmaksas, politiskās sekas un sabiedrības neapmierinātība ar ilgstošo un neveiksmīgo karu vājināja PSRS iekšējo stabilitāti un paātrināja tās sabrukumu 1991. gadā.
Šī diena vēsturē paliek kā atgādinājums par Aukstā kara laikmeta ģeopolitiskajiem konfliktiem un to postošajām sekām. Afganistānas karš kļuva par mācību daudziem nākotnes militārajiem konfliktiem, pierādot, ka ārvalstu militārās intervences sarežģītos reģionos reti noved pie vēlamā rezultāta.