Šī diena vēsturē: "Kliedziena" zādzība Nacionālajā galerijā Oslo
1994. gada 12. februāris iegāja vēsturē ar vienu no drosmīgākajām un skaļākajām mākslas zādzībām 20. gadsimtā. Četri zagļi ielauzās Oslo Nacionālajā galerijā Norvēģijā un nozaga Edvarda Munka ikonisko gleznu "Kliedziens". Šis notikums satrieca mākslas pasauli un izraisīja plašu rezonansi gan Norvēģijā, gan ārpus tās.
Glezna "Kliedziens", kas ir viena no atpazīstamākajām un emocionāli spēcīgākajiem mākslas darbiem pasaulē, ir kļuvusi par modernās mākslas simbolu un izsaka cilvēka eksistenciālo nemieru un bailes. Tās zādzība ne tikai radīja milzīgus zaudējumus galerijai un valstij, bet arī atstāja iespaidu uz sabiedrības psihi.
Zādzība notika rītausmā, kad galerija vēl bija slēgta apmeklētājiem. Zagļi, izmantojot kāpnes, uzrāpās uz ēkas jumta un izsita logu, iekļūstot galerijā. Viņi bija labi informēti par galerijas izkārtojumu un drošības sistēmu, kas liek domāt, ka zādzība bija rūpīgi plānota. "Kliedziens" bija piestiprināts pie sienas ar trosi, kuru zagļi vienkārši pārgrieza. Visa operācija ilga vien dažas minūtes, un zagļi netraucēti aizbēga ar gleznu.
Pēc zādzības policija nekavējoties uzsāka plašu izmeklēšanu. Tika nopratināti daudzi cilvēki, taču sākotnēji izmeklēšana nedeva rezultātus. Tomēr policija saņēma anonīmu zvanu, kurā tika pieprasīts miljons ASV dolāru izpirkums par gleznu. Šis fakts apstiprināja, ka zādzība bija ne tikai mākslas noziegums, bet arī mēģinājums izspiest naudu.
Neskatoties uz intensīvajiem meklējumiem, "Kliedziens" ilgu laiku palika neatrasts. Tikai pēc trim mēnešiem, pateicoties izmeklētāju neatlaidībai un veiksmīgai nejaušībai, policija atrada gleznu kādā nomaļā vietā ārpus Oslo. Glezna bija labā stāvoklī, un tā tika atgriezta Nacionālajā galerijā.
Pēcāk tika arestēti četri vīrieši, kuri tika apsūdzēti zādzībā. Viņi tika notiesāti un saņēma dažādus cietumsodus. Šis gadījums kalpoja kā atgādinājums par mākslas darbu ievainojamību un nepieciešamību pastiprināt drošības pasākumus muzejos un galerijās.
"Kliedziena" zādzība 1994. gadā kļuva par vienu no skaļākajiem mākslas noziegumiem pasaulē. Tā pievērsa uzmanību ne tikai Edvarda Munka ģēnijam un viņa darba nozīmei, bet arī mākslas pasaules drošības problēmām. Šis notikums ir atstājis paliekošu iespaidu uz kultūras mantojuma aizsardzību un ir kļuvis par daļu no mākslas vēstures.