15. un 16. gadsimtu mijā Eiropa atradās pārmaiņu krustcelēs. Viduslaiku sabiedrība, ar savu stingro hierarhiju un Baznīcas dominanci, sāka piedzīvot šķelšanos. Šajā laikā, 1483. gada 10. novembrī, Eislēbenē, Saksijā, piedzima Mārtiņš Luters, vīrs, kuram bija lemts radikāli mainīt kristietības un Rietumu pasaules gaitu.

Lutera bērnība nebija viegla. Viņa tēvs, Hanss Luters, bija strādīgs kalnracis, kurš ar smagu darbu bija ieguvis zināmu labklājību. Viņš bija stingrs un pat autoritārs, un viņam bija augstas prasības pret dēlu. Hanss Luters vēlējās, lai Mārtiņš kļūtu par juristu, kas tolaik tika uzskatīts par prestižu un ienesīgu profesiju. Mārtiņš paklausīgi sekoja tēva gribai un sāka studēt Erfurtes Universitātē, kur ieguva bakalaura un maģistra grādus.

Taču 1505. gada vasarā notika dramatisks notikums, kas radikāli izmainīja Lutera dzīvi. Ceļojot mājup no universitātes, viņu pārsteidza spēcīga negaisa vētra. Zibens iespēra pavisam netālu no viņa. Izbijies līdz sirds dziļumiem, Luters izsaucās: "Svētā Anna, palīdzi! Es kļūšu par mūku!" Šis notikums tiek uzskatīts par Lutera "pārvēršanos", lai gan viņa garīgais ceļš bija daudz sarežģītāks.

Neraugoties uz tēva neapmierinātību, Luters iestājās Erfurtes augustīniešu klosterī. Viņš nodevās askētiskam dzīvesveidam, lūgšanām, gavēņiem un pašpārmācībai, cerot atrast mieru ar Dievu. Tomēr viņu nepārtraukti mocīja iekšējas cīņas, šaubas par savu grēcīgumu un bailes no Dieva taisnības. Viņš nespēja atrast mierinājumu tolaik dominējošajā Baznīcas mācībā par pestīšanu caur labiem darbiem un sakramentiem.

Pēc ordinācijas par priesteri 1507. gadā un teoloģijas doktora grāda iegūšanas Vitenbergas Universitātē 1512. gadā, Luters sāka strādāt par teoloģijas profesoru. Tieši šeit, rūpīgi studējot Svētos Rakstus, īpaši Pāvila vēstuli romiešiem, viņš piedzīvoja garīgu atklāsmi, kas kļuva par Reformācijas pamatu. Luters saprata, ka cilvēks tiek attaisnots Dieva priekšā nevis ar saviem darbiem, bet vienīgi ar ticību Jēzum Kristum – "sola fide". Šī "attaisnošana caur ticību" kļuva par Lutera teoloģijas centrālo ideju.

1517. gada 31. oktobrī Luters piesita savas 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Šajās tēzēs viņš asi kritizēja indulgenču pārdošanu, ko Baznīca tolaik plaši praktizēja, lai iegūtu līdzekļus Svētā Pētera bazilikas celtniecībai Romā. Lutera tēzes ātri izplatījās pa visu Vāciju, pateicoties jaunajam izgudrojumam – grāmatu iespiešanai. Šis notikums tiek uzskatīts par Reformācijas sākumu.

Romas Katoļu Baznīca reaģēja ar nosodījumu. Pāvests Leons X izdeva bullu, nosodot Lutera mācības, un 1521. gadā Luters tika ekskomunicēts no Baznīcas. Viņam tika pieprasīts atsaukt savus uzskatus Vormsas reihstāgā imperatora Kārļa V priekšā. Taču Luters atteicās, drosmīgi paziņojot: "Ja mani nepārliecinās ar Svēto Rakstu liecībām vai ar skaidriem saprāta argumentiem – jo es neticu ne pāvestam, ne konciliem vieniem pašiem, jo ir pierādīts, ka tie ir kļūdījušies un pretrunājuši paši sev, – esmu saistīts ar Rakstiem, ko esmu citējis, un mana sirdsapziņa ir Dieva gūstā. Es nevaru un neatteikšos no nekā, jo rīkoties pret sirdsapziņu nav nedz pareizi, nedz droši. Šeit es stāvu, citādi es nespēju. Lai Dievs man palīdz. Āmen."

Pēc Vormsas edikta, kurā Luters tika pasludināts par ķeceri un impērijas likumpārkāpēju, Saksijas kūrfirsts Frīdrihs Gudrais viņu paslēpa Vartburgas pilī. Šajā patvēruma laikā Luters paveica ievērojamu darbu – viņš pārtulkoja Jauno Derību no grieķu valodas vācu valodā. Šis tulkojums kļuva par pamatu vienotai vācu literārajai valodai un padarīja Bībeli pieejamu plašām tautas masām.

Pēc atgriešanās Vitenbergā 1522. gadā Luters turpināja aktīvi darboties Reformācijas kustībā. Viņš rakstīja traktātus, sprediķoja, organizēja baznīcas dzīvi un piedalījās publiskās debatēs. 1525. gadā viņš apprecējās ar bijušo mūķeni Katarīnu fon Boru, lauzdams celibāta tradīciju un parādot piemēru protestantu garīdzniekiem.

Lutera idejas strauji izplatījās pa visu Eiropu, radot jaunas protestantu baznīcas un izraisot reliģiskus un politiskus konfliktus. Viņa mācības par "sola scriptura" (vienīgi Raksti), "sola gratia" (vienīgi žēlastība) un "solus Christus" (vienīgi Kristus) kļuva par Reformācijas pamatprincipiem.

Mārtiņš Luters nomira 1546. gada 18. februārī savā dzimtajā pilsētā Eislēbenē. Viņa atstātais mantojums ir milzīgs – viņš ne tikai izraisīja vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Rietumu vēsturē, bet arī ietekmēja valodu, kultūru, politiku un domāšanu daudzās pasaules valstīs. Viņš bija drosmīgs, apņēmīgs un talantīgs cilvēks, kurš nebaidījās stāties pretī autoritātēm un cīnīties par saviem uzskatiem, mainot pasaules gaitu uz visiem laikiem.