Mao Dzeduns: Vara, kontrole un sekas
Politiskā varas iegūšana
Mao Dzeduns nonāca pie varas pēc ilgstošas pilsoņu kara cīņas starp komunistiem un nacionālistiem (Kuomintang). Viņš iedibināja savu autoritāti Ķīnas komunistu partijā, izmantojot ideoloģisko disciplīnu un efektīvu politisko stratēģiju. Viens no svarīgākajiem pavērsieniem bija 1934.–1935. gada Lielais gājiens, kura laikā Mao nostiprināja savu līderību partijas vadībā. Otrā pasaules kara laikā komunistu spēki izmantoja japāņu iebrukumu kā iespēju paplašināt savu ietekmi lauku apvidos, kas vēlāk deva izšķirošu priekšrocību pilsoņu kara pēdējā posmā.
gadā pēc nacionālistu sakāves Mao proklamēja Ķīnas Tautas Republiku, izveidojot komunistisku režīmu, kurā viņš kļuva par absolūto līderi. Viņa autoritāte balstījās ne tikai uz militāro spēku, bet arī uz ideoloģisko kontroli un masveida mobilizāciju.
Sabiedrības kontroles mehānismi
Mao izmantoja vairākas metodes, lai saglabātu un nostiprinātu savu varu. Viens no galvenajiem instrumentiem bija politiskā propaganda, kas slavēja viņa personību un ideoloģiju. "Sarkanā grāmatiņa" – Mao citātu krājums – kļuva par obligātu literatūru visiem iedzīvotājiem. Izglītības un kultūras sistēma tika pilnībā pakļauta komunistiskajai ideoloģijai, un opozīcijas viedokļi tika apspiesti.
Represijas bija vēl viens būtisks varas uzturēšanas elements. 1950. gadu sākumā Mao īstenoja "Trīs pret" un "Piecu pret" kampaņas, kuru laikā tika vajāti uzņēmēji, inteliģence un politiskie oponenti. Lielais Lēciens uz priekšu (1958–1962) un Kultūras revolūcija (1966–1976) bija divi vērienīgi, bet katastrofāli politiskie eksperimenti, kas noveda pie miljonu cilvēku nāves.
Lielais Lēciens uz priekšu un tā sekas
Lielais Lēciens uz priekšu bija Mao mēģinājums strauji industrializēt Ķīnu un panākt ekonomisku pašpietiekamību. Tika organizētas kolektīvās saimniecības, un lauksaimniecība tika pārstrukturēta pēc ideoloģiskiem, nevis ekonomiskiem apsvērumiem. Valdība noteica nereālus ražošanas plānus, kas noveda pie plaša mēroga bada. Tiek lēsts, ka bada laikā dzīvību zaudēja no 20 līdz 45 miljoniem cilvēku.
Kultūras revolūcija un totalitārisms
Kultūras revolūcijas laikā Mao nostiprināja savu varu, mobilizējot jauniešus – tā sauktos sarkano gvardi – cīņai pret "kapitālistisko domāšanu" un "reakcionāriem elementiem". Šis periods bija raksturīgs ar haosu, personīgām vendetām, intelektuāļu vajāšanu un ekonomikas stagnāciju. Daudzi bijušie valdības pārstāvji un kultūras darbinieki tika publiski pazemoti, arestēti vai nogalināti. Kultūras revolūcija iznīcināja milzīgu daļu Ķīnas vēsturiskā un kultūras mantojuma.
Mao Dzeduna valdīšanas sekas
Mao nāve 1976. gadā iezīmēja jaunu posmu Ķīnas vēsturē. Lai gan viņš palika simbolisks tēls komunistiskās partijas ideoloģijā, pēc viņa nāves valsts pakāpeniski sāka reformēties. Dens Sjaopins, kurš pārņēma vadību, atteicās no Mao radikālajām metodēm un ieviesa tirgus ekonomikas reformas.
Mao Dzeduna valdīšanas sekas joprojām ir jūtamas mūsdienu Ķīnā. Viņa politika izraisīja milzīgus cilvēku upurus un ekonomiskās krīzes, tomēr viņš arī nostiprināja Ķīnas kā vienotas nācijas ideju. Ķīnā Mao joprojām tiek attēlots kā nozīmīgs vēsturiskais līderis, bet ārpus tās viņa pārvaldība bieži tiek kritizēta kā viena no nežēlīgākajām 20. gadsimtā.