Alberts Einšteins: Ģēnijs, kas mainīja mūsu izpratni par Visumu

Alberts Einšteins ir neapšaubāmi viens no 20. gadsimta un visas cilvēces vēstures izcilākajiem prātiem. Viņa vārds ir kļuvis par sinonīmu ģēnijam un revolucionāriem atklājumiem fizikā. Einšteina izstrādātā relativitātes teorija apgrieza kājām gaisā klasisko Ņūtona fiziku un lika pamatus mūsdienu izpratnei par laiku, telpu, gravitāciju un Visumu kopumā. Šī biogrāfija izseko Einšteina dzīvesgājumu, sākot no bērnības līdz pat viņa monumentālajiem atklājumiem, sabiedriskajai darbībai un ilgstošajam mantojumam.

Bērnība un jaunība (1879–1896):

Alberts Einšteins piedzima 1879. gada 14. martā Ulmā, Vācijā, laicīgā aškenazi ebreju ģimenē. Viņa tēvs Hermans Einšteins bija inženieris un vēlāk elektrotehnikas uzņēmuma līdzīpašnieks, bet māte Paulīne Koha bija no turīgas ģimenes. Einšteinam bija māsa Marija, kura bija divus gadus jaunāka.

Pastāv mīts, ka Einšteins skolā bija slikts skolnieks. Patiesībā viņam bija labas sekmes matemātikā un dabaszinātnēs, taču viņš necieta autoritāru mācību stilu un bieži vien uzdeva jautājumus, kas neatbilda mācību programmai. Viņš sāka runāt salīdzinoši vēlu, un daži vēsturnieki ir spekulējuši par iespējamu disleksiju vai citām attīstības īpatnībām.

Einšteina interese par zinātni sāka attīstīties agrā vecumā. Viņš bija fascinēts ar magnētisko kompasu, ko viņam uzdāvināja tēvs, un lasīja grāmatas par ģeometriju. 1894. gadā ģimene pārcēlās uz Minheni, bet vēlāk uz Itāliju, kad tēva uzņēmums piedzīvoja grūtības. Einšteins palika Minhenē, lai pabeigtu skolu, bet vēlāk pameta to un devās pie ģimenes uz Itāliju.

Studiju gadi Cīrihē (1896–1900):

1896. gadā Einšteins iestājās Cīrihes Politehnikumā (tagad Šveices Federālais Tehnoloģiju institūts), kur studēja fiziku un matemātiku. Tur viņš iepazinās ar Milevu Mariču, serbu matemātiķi, ar kuru vēlāk apprecējās. Studiju gados Einšteins izcēlās ar savu neatkarīgo domāšanu un interesi par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem.

Darbs patentu birojā un "brīnumu gads" (1902–1905):

Pēc Politehnikuma absolvēšanas 1900. gadā Einšteins saskārās ar grūtībām atrast darbu akadēmiskajā jomā. 1902. gadā viņš sāka strādāt par ierēdni Bernes patentu birojā. Šis darbs, lai arī nebija saistīts ar tiešu zinātnisko darbību, nodrošināja Einšteinam stabilus ienākumus un brīvo laiku, ko viņš varēja veltīt pētījumiem fizikā.

1905. gads ir iegājis vēsturē kā Einšteina "brīnumu gads" (Annus Mirabilis). Šajā gadā viņš publicēja četrus revolucionārus darbus, kas būtiski ietekmēja fizikas attīstību:

• Par gaismas rašanos un pārvēršanos: Šis darbs izskaidroja fotoelektrisko efektu, par ko Einšteins 1921. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā. Tas lika pamatus kvantu mehānikai, parādot, ka gaisma var uzvesties gan kā vilnis, gan kā daļiņu plūsma (fotoni).
• Par sīko daļiņu kustību miera stāvošos šķidrumos, ko pieprasa molekulāri kinētiskā siltuma teorija: Šis darbs izskaidroja Brauna kustību – sīku daļiņu haotisko kustību šķidrumos – un sniedza pārliecinošus pierādījumus atomu un molekulu eksistencei.
• Par kustīgu ķermeņu elektrodinamiku: Šis darbs ieviesa speciālo relativitātes teoriju, kas radikāli mainīja izpratni par laiku, telpu un kustību. Tā ieviesa principu, ka gaismas ātrums vakuumā ir konstants visiem novērotājiem, neatkarīgi no gaismas avota kustības.
• Vai ķermeņa inerce ir atkarīga no tā enerģijas satura?: Šis darbs papildināja speciālo relativitātes teoriju un ieviesa slaveno vienādojumu E=mc², kas parāda saikni starp enerģiju (E) un masu (m), kur c ir gaismas ātrums. Šis vienādojums parāda, ka masa un enerģija ir savstarpēji konvertējamas.

Vispārīgā relativitātes teorija (1907–1915):

Pēc "brīnumu gada" Einšteins turpināja strādāt pie relativitātes teorijas, cenšoties iekļaut tajā arī gravitāciju. Šis darbs ilga vairākus gadus un vainagojās ar vispārīgās relativitātes teorijas publicēšanu 1915. gadā. Šī teorija izskaidro gravitāciju nevis kā spēku, bet gan kā telpas un laika izliekumu, ko rada masas un enerģijas klātbūtne.

Vispārīgā relativitātes teorija paredzēja vairākus fenomenus, kas vēlāk tika apstiprināti novērojumos, piemēram:

• Gaismas novirzīšanās gravitācijas laukā: Spēcīgs gravitācijas lauks, piemēram, pie masīvas zvaigznes, var novirzīt gaismas starus.
• Laika palēnināšanās gravitācijas laukā: Laiks rit lēnāk spēcīgā gravitācijas laukā.
• Merkura orbītas precesija: Merkura orbīta ap Sauli lēnām mainās, un vispārīgā relativitātes teorija precīzi izskaidroja šo parādību.

Pasaules slava un turpmākā darbība (1916–1955):

1919. gadā Artūra Edingtona vadītā ekspedīcija novēroja Saules aptumsumu un apstiprināja gaismas novirzīšanos Saules gravitācijas laukā, kas bija viens no vispārīgās relativitātes teorijas paredzējumiem. Šis novērojums padarīja Einšteinu par pasaules slavenību un ikonu.

Pēc tam Einšteins turpināja strādāt pie dažādām fizikas problēmām, tostarp kosmoloģijas, vienota lauka teorijas un kvantu mehānikas. Viņš arī aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, iestājoties par pacifismu, starptautisko sadarbību un cionismu.

Einšteins un Otrais pasaules karš:

Otrā pasaules kara laikā Einšteins, būdams pārliecināts pacifists, tomēr saprata, ka ir nepieciešams rīkoties, lai apturētu nacistisko Vāciju. 1939. gadā viņš kopā ar Leo Silārdu uzrakstīja vēstuli ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam, brīdinot par iespējamo kodolieroču izstrādi Vācijā. Šī vēstule netieši veicināja Manhetenas projekta sākumu – slepenu ASV projektu par kodolieroču izstrādi.

Pēc kara Einšteins pauda nožēlu par savu lomu kodolieroču izstrādē un aktīvi iestājās par kodolatbruņošanos un mieru pasaulē.

Privātā dzīve:

Einšteina privātā dzīve bija sarežģīta un pretrunīga. Viņš apprecējās ar Milevu Mariču 1903. gadā, un viņiem bija trīs bērni – Lizere (kura liktenis nav pilnībā zināms), Hans Alberts un Eduards. Laulība ar Milevu bija sarežģīta, un viņi izšķīrās 1919. gadā. Vēlāk Einšteins apprecējās ar savu māsīcu Elzu Lēventāli.

Einšteinam bija sarežģītas attiecības ar saviem bērniem, īpaši ar jaunāko dēlu Eduardu, kurš cieta no šizofrēnijas.

Filozofiskie uzskati un sabiedriskā darbība:

Einšteins bija ne tikai izcils zinātnieks, bet arī domātājs un filozofs. Viņš bija pārliecināts pacifists un iestājās par cilvēktiesībām, sociālo taisnīgumu un starptautisko sadarbību. Viņš bija arī cionists un atbalstīja ebreju valsts izveidi Palestīnā.

Einšteina uzskati par reliģiju bija niansēti. Viņš neticēja personiskam Dievam, bet apbrīnoja Visuma harmoniju un dabas likumus. Viņš bieži runāja par "kosmisko reliģiozitāti" – dziļu cieņu pret Visuma noslēpumiem.

Pēdējie dzīves gadi un nāve:

Pēdējos dzīves gados Einšteins turpināja strādāt pie vienota lauka teorijas, kas mēģinātu apvienot visus fundamentālos fizikas spēkus vienā teorijā. Viņš arī aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, iestājoties par mieru un kodolatbruņošanos.

Alberts Einšteins nomira 1955. gada 18. aprīlī Prinstonā, ASV, 76 gadu vecumā. Viņa pelni tika izkaisīti nezināmā vietā, saskaņā ar viņa vēlēšanos.

Mantojums un ietekme:

Einšteina ieguldījums zinātnē ir nenovērtējams. Relativitātes teorija ir radikāli mainījusi mūsu izpratni par Visumu un ir kļuvusi par pamatu daudzām mūsdienu tehnoloģijām, piemēram, GPS, kodolenerģijai un lāzeriem. Einšteins ir ne tikai izcils zinātnieks, bet arī kultūras ikona, kas simbolizē ģēniju, radošumu, intelektuālo brīvību un cilvēka tieksmi pēc zināšanām. Viņa darbi turpina iedvesmot zinātniekus un domātājus visā pasaulē.

Astronomija un astrofizika   Iedvesmojoši cilvēki

Nav komentāru

Komentēt